Viņš gandrīz divu gadu garumā atteica interviju DELFI, sakot ka vēl nav laiks. Gaidāmais sestdien ‘Smirnoff Expierence Tour’ klubā Essential un pēdējo mēnešu lielākie Baltijas klubu mūzikas notikumi Lietuvā bija iemesls tam lai Marius Ivanoff piekristu intervijai, kura notika neilgi pirms viņa uzstāšanās Amsterdamas festivālā ‘Crazyland’, viņa Eiropas tūres ietvaros.
Vai mūzika padara cilvēkus laimīgākus?
Mans skatījums ir tikai viens – bez mūzikas es neesmu nekas. Ja es nespēlēju divas nedēļas (kas pēdējo gadu laikā vairs negadās bieži) es krītu mazā depresijā. Tad dodos parasti uz klubu un rakstu garus miksus. Ja piemēram zinu, ka brīvdienās spēlēšu labā pasākumā – tad šī nedēļa man kļūst saulaina. Esmu atdevis visu līdzšinējo dzīvi un arī veselību tikai priekš tā. Un ja runājam par mani tad – mūzika ir mana pati pirmā un kaislīgākā mīlestība.
Daudzi Latvijā vēljoprojām nezina kā sākās jūsu, jau par fenominālo nosauktais duets ar Mindaugeli. Vai atceries pašus pirmsākumus tam un kur tas notika?
Protams . Mēs bijām pirmie, jaunākie Lietuvas dīdžeji. Kad man bija 16 bet Mindaugelim 14 gadu, mēs jau startējām Dj festivālos; 17 gados kļuvu par Lietuvas jauno talantu, Mindaugelis toreiz ieņēma otro vietu. Apmēram trīs gadus mēs pastāvīgi konkurējām viens ar otru un bijām lielākie pretinieki visur. Pirms septiņiem gadiem Klaipēdas klubā ‘Nova’ (tagadējais Global), es aizbraucu spēlēt kā viesdīdžejs. Pēc pāris manis nospēlētām stundām mēs sākām spēlēt kopā. Sets izvērtās tik veiksmīgs, ka visi bija sajūsmā, ieskaitot mūs pašus. Pēc šī gadījuma devāmies kopā uz Kaļiņingradu un tur notika kaut kas neticams, cilvēki pēc uzstāšanās nesa mūs uz rokām… Atceros, ka arī paši iekšēji jutām, ka papildinam viens otru un mūsu seti iegūst citas krāsas un kvalitāti. Mūsu dueta rezultātus nenācās gaidīt ilgi. Viss drīz vien gāja augšup.
Vai esi sapratis savas spēlētās mūzikas psiholoģisko mehānismu?
Es vienmēr spēlēju cilvēkiem. Pieņemu, ka esmu universāls dīdžejs par cik savas karjeras laikā esmu spēlējis gan pop, tehno, gan drum’n bass, house un visu pārējo. Šī praktika arī ir šodienas panākumu iemesls. Nav bijis neviena pasākuma, kurā es atbraucis spēlētu tikai to, kas man pašam patīk. Savu setu pirmo pusstundu es vienmēr esmu ‘pārbaudījis’ publiku. Vērojis, kā viens vai otrs stils iedarbojas uz cilvēkiem, vai nepieciešams lielāks ātrums vai arī ir prasība pēc spēcīgākas bassu līnijas, perkusijām vai vokāla. Vārdsakot kas cilvēkus ‘iespaido vairāk.’ Tas, protams, ir atkarīgs arī no skaņas, gaismām un klātesošo cilvēku intelekta. Protams, ir bijuši arī savādāki laiki, kad vairāk esmu spēlējis tieši jaunās, nepazīstamās vietās, kā Sankt Pēterburga, Kijeva, Minska, Bresta u.t.t. Pat Lietuvā vienā un tajā pašā vietā esmu spēlējis reti. Varbūt vienīgi Kauņā.
Tagad, viss ir savādāk, zinu uz kurieni braucu, kādi cilvēki ir gaidāmi. Tikai tad ir iespējams nospēlēt pašus kvalitatīvākos setus. Es pēc cilvēku acīm lasu, kā kurš treks reaģē uz viņiem. Nepastāv vienotas formulas vai kādu nosacījumu, es vienkārši mīlu visus cilvēkus, kuri nāk paklausīties mani, un viss ko es daru sanāk intuitīvi, kā sestais prāts. Cilvēki apkārt patiesībā dod man savu enerģiju un mīlestību. Tas ir neatkārtojami!
Kā Tu izskaidro progressive mūzikas popularitāti pēdējos 5 gados…?
Progressive – tas ir visvairāk progresējošais mūzikas stils pasaulē. Ja atskatīties pagātnē, kāds progressive bija piecus gadus atpakaļ un šobrīd – tās ir divas dažādas lietas. Savukārt tīrā house mūzika vai tehno gandrīz nav mainījušās. Taču sākumā nepieciešams tikt skaidrībā, kas tad ir patiesībā progressive mūzika? …piecus gadus atpakaļ viss bija vienkārši – progressive stilam piemita savi kanoni un noteikumi – kāpums, bassu līnija, perkusijas, minimums vokāla. Šodien viss ir savādāk.. Ja house mūziku var diezgan viegli noraksturot – vocal, soulfull, jazzy u.t.t, tad drošvien neatradīsiet nevienu progressive dīdžeju, kura setus varētu apzīmēt vienā vārdā; house, breaks, tribal, electro – visi stili ir sajaukti un to visu vieno tikai viens vārds – spilgta enerģija! Mūsdienīgais un populārākais progressive, kuru es propagandēju un kuru arī spēlē šī žanra līderi – Digweed, Sasha, Deep Dish, es varētu nosaukt kā progressive/electro/house. Ritm-house, bass-electro, sample-progressive. Progressive mūzika patiesībā ir vienkārši uztverama. Daži cilvēki to nosauktu par šo dienu pop deju mūziku. Es to varētu pārfrāzēt savādāk – progressive mūzika ir pats populārākais deju mūzikas stils pasaulē. Un visu kas ir populārs var nodēvēt par popu.
Taču patiesībā ja runājam par mūsdienu deju mūziku, pašus pareizākos vārdus ir sacījis Danny Tenaglia – ‘nav house, nepastāv progressive un nav electro – ir tikai “elektroniskā mūzika”.
Vai Tev neliekas, ka Latvija ir pārāk maza un šejienes projekti ir pārāk nenozīmīgi, salīdzinājumā ar jūsu radīto deju kultūru lietuvā?
Nu Latvija ir tikpat maza kā Lietuva. Vēl vairāk – visi mūsu lielie projekti notiek Viļņā, kurā dzīvo tikai 600 000 cilvēku, Rīgā šis skaits ir gandrīz divas reizes lielāks. Tā, kā iemeslus nevajag meklēt šeit. Mans viedoklis mūsu veiksmīgajiem projektiem Lietuvā ir tāds, ka pirmkārt mēs veicām apgaismojošo missiju. Ar katru savu pasākumu mēs centāmies publikai izskaidrot kas ir kvalitatīva progressive mūzika un kādēļ šie dīdžeji, kurus mēs vedam ir tik svarīgi. Ja mēs savos projektos nevaram uzlikt labāko skaņu, gaismas, dekorācijas un Dj superzvaigznes, mēs labāk vispār neko nedaram. Saprotams, ka tas nenotika viena gada laikā. Pirms pieciem gadiem nekā tāda mums nebija, cilvēki neatšķīra kas ir labs dīdžejs un kas ir tikai reklāmas triks. Tas bija liels un sistemātisks darbs.
Domāju, ka pats lielākais Pure Production darbs Lietuvā kas arī deva galveno grūdienu mūsu kultūrai bija kardināli jauns skatiens uz mārketinga pasākumiem jo mēs pirmie parādījām sponsoriem to lielo potenciālu progressive pasākumu atbalstīšanā. Un pirmais piemērs bija Nokia Plug-in. Ne tādēļ, ka tas bija liels kompānijas vārds – brends, bet tādēļ, ka turpat divarpus gadus kamēr mēs strādājām ar šo projektu viss gāja sistemātiski. Soli pa solim. Pieradinot cilvēkus. Sākumā klubā, mazākas zvaigznes un tikai pēc devītā pasākuma kad Nokia plug-in vārds kļuva tik liels, ka varēja pulcēt jau 4 tūkstošus cilvēku, mēs pārnesām šo projektu uz vēl lielāku telpu. Cilvēki, kā es mīlu sacīt bija nobrieduši tam. Uz pirmo Nokia Plug-in pasākumu bija 600 cilvēku, uz trīspadsmito – 4 tūkstoši. Tikai ar labāko marketinga stratēģiju var radīt labākos projektus. Tā man pietrūkst Latvijā. Visa atšķirība klubu pasākumiem ir dažādie to nosaukumi un cits flaijera makets. Bet tam visam ir vajadzīgs daudz vairāk. Lai izstrādātu lielu brendu kā ‘Nokia Plug-in’ vai ‘Pure Future’ pirmajiem četriem pasākumiem jākļūst par investīcijām. Tikai tad var domāt par lieliem rezultātiem. Ja savukārt tu uztaisi trīs pasākumus zem viena vārda, atved trīs dīdžejus un viss – tā būs tā pati parastā klubu diskotēka.
Ko Tev nozīmē starptautiska stila atzinība?
Protams, ir patīkami spēlēt katru nedēļu citā valstī, citā klubā. Īpaši Ibizā, Amsterdamā un Briselē. Taču priekš manis Lietuva un Latvija ir pašas mīļākās valstis. Šeit viss ir savs un zināms.
Jūsu ar Maindaugeli pirmais singls ‘Sun Rising’ vēl būtībā nav iznācis, bet jau ir ieguvis milzu popularitāti, kā no publikas puses, tā arī no daudziem vadošajiem pasaules producentiem. Vai Tev neliekās, ka jums vienkārši veicas?
Pirmā singla versija tika radīta pirms vairāk kā gada. Esmu to iespēlējis savā miksā “Calm” un toreiz tikai nedaudzi pievērsa tam uzmanību. Plānus šim skaņdarbam mēs veidojām jau sen, tikai gaidījām piemērotu brīdi tam. Šobrīd singls pie mums iet līdzās un varbūt pat ir populārāks par vietējām pop dziesmām. Ticiet man, veiksme šeit spēlē mazu lomu. Šīs popularitātes iemesls, kā arī visu pārējo projektu, pie kuriem strādājam ir tikai mārketings. Festivāla “Pure future” mediju atbalsts bija ļoti spēcīgs un izmaksāja 40 tūkstošus euro. Visos radio un televīzijas klipos skanēja ‘Sun Rising’ sempls, kā šī festivāla himna. Lūk kur bija popularitātes noslēpums Lietuvā.
Ja runājam par pasaules producentu remiksiem; Luis Paris, Matthew Dekay, Soultan, Can costa , Echoman – viņi visi ir mūsu labi draugi. Viņi visi ir spēlējuši pie mums, visi sauc Lietuvu kā vienu no pašām perspektīvākajām jaunajām deju mūzikas valstīm. Viņi visi grib pie mums spēlēt pastāvīgi, taču priekš tā Lietuvas klaberiem ir jāredz un jāzin viņu vārdi. Uztaisīt remiksu pašai populārākajai Lietuvas klubu dziesmai, tā ir pati labākā reklāma viņiem šeit. No otras puses, būt blakus ar pasaules deju mūzikas zvaigznēm un izdot savu plati tādos leiblos, kā Low riders, Shinichi, Plastic fantastic u.c. –tā ir labākā pasaules mēroga reklāma mums ar Mindaugeli. Tā kā redziet, viss slēpjas tikai mārketingā un sakaros, kuru mums jāteic nav maz. Nu un protams skaņdarbs ir ļoti skaists. Lietuviešu sempls skan neierasti, ar to arī viņs piesaistīja pasaules producentu uzmanību!
Kad Tu beidzot spēlēsi ar Danny Howellsu?
Drīz (smaidot). Viņš ir viens no maniem mīļākajiem dīdžejiem un atvest viņu uz Lietuvu jau vēlamies sen. No otras puses es nesteidzos, dīdžeju liste kurus esmu iesildījis jau šobrīd nav maza: Sasha, Steve Lawler, James Zabiela, Nick Warren, Sandy Rivera, Dave Seaman, Sander Kleinenberg, Lee Burridge – visi šie vārdi nav mazāki kā Danny. Un ir vēl daudz vārdu, kurus es vēlētos redzēt blakus ne mazāk, kā howellsu, piemēram, john digweed, deep dish, carl cox, Danny tennaglia, Hernan Cattaneo, Eric Morrilo…..
Kā Tu vērtē Latvijas klubu kultūru, kurus no jaunāko laiku notikumiem Tu vari atzīmēt kā būtiskus?
Latvijas klubu kultūra man rada divdomīgas sajūtas. Šeit ir ļoti spēcīga house kultūra bet progressive vēljoprojām ir tikai sākuma stadijā. Es nerunāju par lokālajiem dīdžejiem un atsevišķiem pasākumiem bet gan par kultūru kā vienu veselu. Klubi it kā ir pilni, dīdžeji spēlē kvalitatīvu progressive, taču ir jūtams, ka cilvēki līdz galam neizprot šo mūziku.
Galvenais rādītājs klubu kultūras līmenim jebkurā valstī – cik publikas apmeklē pasākumu dēļ dīdžeja, kura tiešām saprot šo mūziku un izbauda viņu un cik cilvēku citu iemeslu vadīti, reklāma u.t.t Ja pielīdzinam Lietuvai, pie mums 80% cilvēku nāk uz pasākumu dēļ mākslinieka, pārējie dēļ citiem iemesliem. Trīs gadus atpakaļ šis procents sastādīja tikai 30%. Latvijā pagaidām šis procents ir krietni mazāks. Protams es mīlu Latvijas publiku, varbūt pat atsevišķo gadījumos vairāk nekā Lietuvas, taču progressive kultūra izies massās tikai tad, kad šis procents saprotošo cilvēku sāks augt. Vienkārš piemērs, ja klubā Essential uzstājas kāda superzvaigzne, tur var atnākt kādi 2,5 tūkstoši cilvēku, ja šo pašu dīdžeju noliktu spēlēt citā vietā, taču ne klubā, kur cilvēki būs jebkurā gadījumā, tur pulcēsies kādi 800 – 1000 cilvēku. Lūk šeit ir arī procents. Ja šādu Dj superzvaigzni uzliktu spēlēt Viļņas Galaxy, Litexpo vai Ice area – procents atšķirtos tikai par kādiem 10 procentiem. No otras puses es ļoti vērīgi sekoju līdzi Latvijas klubu kultūrai jau vairāk kā 2 gadus. Un viss virzās pareizajā virzienā. Cilvēki šeit ir stilīgi un jauki, ir ne mazums kvalitatīvu dīdžeju, arī klubi ir aprīkoti augstā līmenī. Netrūkst jums arī mazu privāto pasākumu. Šajā gadā Latvijā jau ir spēlējuši Xpress – 2, Steve Lawler, Dave Seaman, ir notikuši Renaissance, Global underground, Smirnoff experience pasākumi – tie ir paši lielākie pasaules brendi. Lai cilvēki to pareizi saprastu pie tā ir jāstrādā neviens vien gads. PR, Mārketings un kvalitāte – 3 galvenie veiksmes faktori.
Var sacīt, ka Tu biji viens no tiem, kas mainīja vietējās publikas priekšstatus par to, kāda var būt progressive mūzika. Vai bieži izjūti šo situāciju?
Domāju ka jā. Ne tādēļ, ka šī mūzika ir labāka vai sliktāka, bet gan tādēļ, ka es cenšos spēlēt savā stilā. Pati lielākā starpība starp Latviju un Lietuvu kad spēlēju šeit pirmo reizi bija tā kad pie mums jau bija viesojušies tādi mākslinieki, kā 16B, Paul Rogers, John Creamer, Matthew Dekay, Luis Paris, G-Pal un citi producenti, kuri ir vairāk zināmi nevis kā dīdžeji bet gan tieši kā producenti. Viņi arī atveda uz Lietuvu jaunāko progressive mūzikas skanējumu un jaunāko mūziku., kuru kopijas mēs protams saņēmām (smaidot). Progressive mūzika mainās katru mēnesi, pat nedēļu un tas ko mēs spēlējām pirms gada, gadu vēlāk kļūst par vienkārši neinteresantu. Jāņem vērā, ka liels vairums mūzikas kuras mēs saņemam faktiski tiek izdota gadu vēlāk.
Domāju, ka galvenā atšķirība starp mani, Mindaugeli un Latvijas dīdžejiem, kuri spēlē progressive bija un būs pieeja jaunajai mūzikas informācijai. Ko es ar to domāju? Es ļoti labi jutu spēlējot Latvijā pirmās reizes, ka ‘Tas’ ko es spēlēju cilvēki dzird pirmo reizi. It kā ļoti pazīstami tam, ko spēlē vietējie dīdžeji, taču cits skanējums. Jāatzīst, ka mums ir diezgan liela pieeja jaunajai mūzikai un tā tiek iegūta tikai ar personīgo pazīšanos. Šī mūzika no studijām – unreleased, nozīmē, ka to kopijas nepārsniedz 50 skaitu visā pasaulē. To nevar norakstīt internetā vai nopirkt Vinila veikalā.
http://www.myspace.com/mariusivanoff
(Intervijas oriģināls DELFI: Oktobris 2005)
Foto: Garjānis
