Šogad aprit 20. gadi kopš Rīgā (no 22. septembrim līdz 7. oktobrim) notika Vides Mākslas un Mūzikas pasākums OPEN, ar kuru faktiski aizsākās reivu ēra Latvijā (Baltijas reģionā). Ja līdz pirmajam Openam jaunās subkultūras pasākumi notika izteikti šaurā un marginālā Rīgas mākslinieku vidē, tad Open pasākums kļuva par īstu sprādzienu, kam sekoja 90-to gadu jaunās kultūras dekadence.

Kamēr 1995. gadā Maskavā atverās pirmais house mūzikas premjerklubs “Titāniks”, kur jauno mūzikas kultūru ir jau nomēģinājuši arī bandīti, kuri ēd ripas, klubos svilpj svilpēs un kliedz “Davai Davai!” par deviņdesmito vidus alternatīvās kultūras koncentrātu Latvijā kļuva “Open” rīkotie pasākumi ar Maskavas “Птюч” dīdžeju piedalīšanos. Pilnajā nosaukumā “Mūzikas un Vides instalāciju projekts OPEN” kļuva par pirmo konceptuālo reiva pasākumu neatkarīgajā Latvijā, kur tobrīd radikālākā elektroniskā mūzika savienojās ar tobrīd avangardiskāko mākslu.

crowd

“Pirmais kas jādara, – māksla ir jānogāž no pjedestāla,” deviņdesmito gadu vidū, iepazīstinot ar jaunām vēsmām, postulēja tobrīd jaunais mākslas notikumu kurators Kaspars Vanags, kurš kopā ar domubiedriem īstenoja projektus, kur tika apvienota māksla, klubu kultūra un reiva kustība. Piedāvājot “kreativitāti kā protestu patērētājkultūrai”. Kaspars Vanags droši vien ir cilvēks, kurš 90. gadu otro pusi Rīgā padarīja par to, kas tā patiesībā arī bija – par eksperimentu lauku un lielu sociālu mikseri. Kopā ar domubiedru grupu OPEN rīkojot pirmos īstos modernās kultūras pasākumus. Tā bija telpa, kur satikās šķietami nesavietojami sabiedrības slāņi – cilvēki ar zelta ķēdēm kaklā kustējās mūzikas ritmā līdzās mākslas koledžu studentiem, latvieši un krievvalodīgie sajuta brālību pasauli aptvērušā lielā un jaunā universālā kultūrā. Šodien 2015. gada nogalē “Open” ir tik ļoti leģendarizējies, jo precīzi rezonēja deviņdesmito laika garu.

“Open” kā mākslas un mūzikas pasākuma ideja radās sēžot bārā “Kaktuss” uz Miesnieku ielas, kur sēdēja arī progresīvie latviešu un krievu dīdžeji un tikpat progresīvie vides instalāciju mākslinieki. “Kaktusam” pretī atradās vēsturiskā noliktava, un visi jaunieši, kas tur sēdēja, ļoti entuziastiski pārtvēra domu, ka tur jātiek iekšā un kaut kas jādara”, vēlāk grāmatā “90tie. Laikmetīgā māksla Latvijā” (2010) teiks viens no Open idejas autoriem Kaspars Vanags.

Šos projektus dēvēja par reiviem, kaut OPEN festivāli bija kas lielāks un revolucionārāks. Kaut kā jauna sākums. Vienreizējs moments, konkrētā un neabšaubāmi unikālā laika situācijā. “Open” pasākumos spēlēja mūziku, kas tolaik Latvijas teritorijā vispār neeksistēja. Daudzi tur pirmo reizi dzirdēja tehno mūziku, kuru ieveda Maskavas “Птюч” dīdžeji. Deviņdesmito sākuma fenomens bija tas sajaukums, īpatnējais mikslis. No vienas puses, andergraunds un alternatīvā vide, “Kaktusa” jaunatne, noliktava, kur notiek milzīgs pasākums, alkohols, izpriecas, un tai pašā laikā – prezidenta drošības dienests pie ieejas un face control. “Open” bija jaunums arī citā ziņā – tas nojauca nacionālās robežas. Latvieši vienmēr izklaidējās vienā vietā, krievi – citā. “Open” bija pirmais pasākums, kur viņi savācās kopā.

Ilze Black (Open)

Neticami, ka jau divdesmit gadi pagājuši. No vienas puses tas liekas kā vakar, jo skaidri atminos tās emocijas, eiforiju un satraukumu, kas valdīja tai brīdī kad atvērām šaurās Miesnieku ielas mājas durvis pasākuma viesiem. Atminos steigu pabeigt instalāciju darbus, satīrīt gadsimtu puteļus un nokārtot diezgan sarežģīto bāra darbības sistēmu. Kā šodien atminos to smaržu, kas bija gaisā un skaņu, kas vēlāk nāca no skaņu sistēmas tumbām, pie kurām tusēju katru brīvu mirkli. That Night the DJ changed my life, tā sakot. No otras puses, atskatoties no laika distances, savā zīņā tas ko radījām ar OPEN, it īpaši Miesniekielas pasākumā, liekas kas tāls un diezgan nereāls. Savā ziņā moderns pasākums, kas ienesa postmodernisma elpu šai toreiz vēl jaunajā pēcpadomju telpā, kur viss bija iespējams jo likās ka viss vecais ir salauzts.

MVI_7300

Tādu ilūziju šodien vairs nav un daudz kas ar ir mainījies. Bet viss jau ir diezgan relatīvs, jo savā ziņā mēs kautkā katrs savā veidā turpinām risināt toreiz aizsākto. Teiksim, Kaspars šogad (2015 -theRoom) nokūrēja Venēcijas Bieenāles Latviešu paviljona izstādi, kas līdzīgi varētu tikt nosaukta par vides instalāciju. Pate es joprojām risinu atvērtības jautājumu, šoreiz tikai tīklu sistēmas vidē, caur tādiem fenomēniem kā Open-source un Open-DATA. Toreiz mūzikālo daļu mums palidzēja kūrēt Jānis Krauklis. Bet viennozimīgi varu teikt, ka deju mūzika bija tā vienojošā gara un augstā adrenalīna līmeņa cēlonis.

Es bieži esmu domājusi par Rīgu, kā pilsētu = krustceles. It īpaši atskatoties uz Rīgas nozīmibu 20.gadsimta sākumā, caur Valtera Benjamīna vai Brehta skatijumu, un salīdzinu to ar pēc 1991. gada brīvibu atguvušo Rīgu. Idejas ieplūda no Rietumiem un Austrumiem. OPEN bija tāda kā atvērtības sajūtas orgasms, ļoti labas deju mūzikas pavadībā. Tā bija kopības, tuvības sajūta. Internacionāls tusiņš, kur tautībai vai valodai nebija nozīmes. Kā viens mans draugs reiz izteicās: “Eiropā nebija nekādas kultūras dažādības jau pirms Berlinas sienas krišanas. Tā bija vienota deju muzikā.”

OPEN plakats (1)

Tas man liekas arī bija tas kas izmainīja cilvēkiem lietu redzējumu. Ja tāds apgalvojums tiešām ir patiess. Līdz tam, nu man vismaz tā liekas, cilvēki vēl izjuta padomju savienības ideologisko smagumu. Bailīgi spēra pirmos soļus darbības brīvibas virzienā. Tomēr vecās padomju institūcijas joprojām operēja cilvēku apziņās un vienīgā alternatīva bija laupītāju kapitālisma un individuālisma estētika. OPEN bija par atvērtību, robežu un aizspriedumu laušanu, par to kas mums ir kopīgs, Rietumos vai Austrumos, vai šeit Rīgā. Par humāno. Par cilvēcīgo tehniskā laikmeta šūpulī.

“Open” pasākumos tika pozicionētas alternatīvās kultūras idejas. Vēlāk tas izbeidzās, pareizāk sakot, pārvērtās par izklaides industrijas sastāvdaļu. Tāpēc OPEN pārstāja tos organizēt. Tad arī sākās lielie reivu pasākumi VEF kultūras pilī, Spilves vecajā lidostas ēkā un citviet reģionā. Reivi turpināja dārdēt bez Kaspara Vanaga. Mutuļojošie deviņdesmitie pievienojās pagātnei, sabiedrība stabilizējās, un jaunie ļaudis arvien vairāk pievērsās kredītiem un dzīvei uz nomaksu, nevis sociālajam taisnīgumam.

OPEN pilns nosaukums bija “Mūzikas un Vides instalāciju projekts OPEN”

Mākslas biroju “Open” dibināja 90. gadu mākslas pasākumu kurators un kultūrkritiķis, šobrīd mākslas vēsturnieks Kaspars Vanags un Ilze Strazdiņa (Ilze Black), projektu Open, Biosports, Maiguma impērija līdzautore. Ilze kopš 1996.gada dzīvo Londonā un nodarbojas ar mākslas izstāžu kuratora darbu (Open, ZeroZeroZero u.c.)

Rakstā izmantoti materiāli no grāmatas “90tie. Laikmetīgā māksla Latvijā” (2010, Laikmetīgās mākslas centrs) un Sergeja Timofejeva intervijas: Kaspars Vanags. Kā darboties iekšpus, paliekot ārpus? (2014, Arterritory)

http://www.arterritory.com/lv/teksti/intervijas/4116-kaspars_vanags._ka_darboties_iekspus,_paliekot_arpus/

Teksts: Viktors Buda