Pagājušās sestdienas notikums “VEF IS RAVE” ar Jāņa Kraukļa uzstāšanos VEF kultūras pilī bija laba iespēja padomāt par to, kā veidojas mūsu kolektīvā atmiņa, kas to ietekmē.

Vef Rave krauklis.mp4_snapshot_00.37_[2016.03.22_12.43.07]

Vēstures zinātnē pastāv labi zināma tēze, ka ne mazāk svarīgi par to, “kas” tieši notika, ir – “kā” to atceras. Katrs protams atceras kaut ko savu, taču tiem vairākiem tūkstošiem, kuri uzņēma jaunās reivu kultūras elpu 90-to gadu otrajā pusē, VEF Kultūras pils (Ropažu ielā 2) nav tikai nostalģiskas atmiņas bet vieta ar savu mifoloģiju un konkrētu kultūras vidi.

Чувак это конечно пиздец….
Слушай, друг, когда ты в Риге последний раз стоял в очереди на рейв?

Notikuma vēsturiskais fons ir šāds – tieši 20. gadus kopš pirmā reivu kustības pasākuma, šajā neoklasicisma formās celtajā padomju eklektisma pilī (pabeigta 1960.gadā) norisinājās Notikums – VEF is RAVE, kurš atgrieza klātesošos ne vien atpakaļ laikā, bet arī teju katram kurš piedalījies reiva kultūras uzplaukumā pirms divdesmit gadiem lika aizdomāties par šīs kultūras pirmsākumu spēku, kad tika plaši atvērtas durvis un logi svaigam gaisam un jaunai domāšanai. Ik vienam kurš toreiz uzdrīkstējās. Uzdrīkstējās šoreiz pasākuma iniciatori Platz for Tanz, kuri tikai divas nedēļas pirms pasākuma, izmantoja intuīciju un iespējams pēdējo izdevību uzrīkot reivu Vefā. Notikums tika pozicionēts, kā pēdējais publiskais pasākums VEF kultūras pilī pirms rekonstrukcijas. Vairāk, kā 16 gadus kopš pēdējās reiva pārtijas kultūras pils telpās.

Pēc pulkstens vieniem naktī stāvot uz VEF kultūras pils kāpnēm un vērojot aptuveni simts metrus garo rindu, blakus bija bija dzirdama saruna starp diviem rindā stāvošajiem krievvalodīgajiem brāļiem, no kuriem viens izbrīnā izsauca: Чувак это конечно пиздец…. uz ko otrs ilgi nedomājot ar smaidu atbildēja: Слушай, друг, когда ты в Риге последний раз стоял в очереди на рейв?

vef5

Kas ir pamatā labam notikumam vai stāstam? Ir jābūt skaidri saskatāmam galvenajam varonim un tam, ko viņš viņš grib vēstīt. Šodienas klubu paaudzes vidū protams nav tādas izteiktas varoņa izpratnes, kāda pastāvēja ar šīs kultūras pirmsācējiem. Mūsu elks var būt cilvēks, kas spēj ar savu darbu kaut ko vēstīt, kuram ir šie savi ideāli un kurš neļauj citiem tos nonivelēt. Uģa Poļa vārdiem runājot, “Jānis vēl šodien, 25 gadus kopš vēsturiskajiem notikumiem, ir viens no Top Dīdžejiem, tādēļ, ka viņš saprot to mūzikas filozofiju. Nevis tāpēc, ka viņš ir super miksētājs. Viņš saprot vairāk, nekā lielākā daļa DJ-u par to mūziku. Kāds ir tas vēstījums. Kāds ir tas motīvs”.

Vef Janis krauklis

Jānis Krauklis par VEF IS RAVE
“Kad nāca piedāvājums piedalīties šajā notikumā, sapratu, ka šis kļūs par pēdējo reivu VEF telpās. Ļoti rūpīgi gatavojos mūzikas atlasei. Bija skaidrs, ka vecu mūziku spēlēt vairs nevar, tā gluži vienkārši neskan atbilstoši šodienas prasībām jo mūzikas radīšanas tehnoloģijas ir aizskrējušas tālu uz priekšu. Mūzika, kuru spēlēju bija salīdzinoši jauna, izdota laika posmā no 2015-2016. gadam. Tikai daži skaņdarbi bija datējami ap 2012-2013. gadu. Atlasot mūziku primārais bija, lai tā skanētu mūsdienīgi, taču lai šajā mūzikā enerģētiski būtu 90-to gadu noskaņas. Manuprāt šis nebija pasākums bet gan notikums ar kuru veiksmīgi tika noslēgts vesels vēstures cikls. Pēc VEF rekonstrukcijas šāda rakstura pasākumi šeit netiks ielaisti. Bija patīkami, ka jaunā paaudze, kura bija lielā skaitā deju zālē socializējās ar vecāko reivu paaudzi. Jaunie kuri tikai sper pirmos soļus šajā kultūrā nezina to vēsturi, bet viņiem tā interesē. Par to nepieciešams stāstīt un runāt” – telefonsarunā pirmdien sacīja Jānis Krauklis.

Vinila dīdžeju kultūras aizsācējs bijušajā Padomju Savienībā ir bijis klāt visos būtiskākajos Latvijas deju kustības vēstures pagrieziena punktos – jau kopš 70-to gadu nogales Hārdija Lediņa rīkotajām diskotēkām lektorijiem. Jāņa Kraukļa nozīme elektroniskās deju mūzikas kultūrā ir plašāka izklāsta vērta: http://www.theroom.lv/vef-is-rave/

Vef krauklis002

Pēc visiem rādītājiem notikums atbilda labākajām Vef reivu tradīcijām, sekojot tā laika ideālisma garam, uz kuru lielā skaitā sestdien bija ieradušies dažādu paaudžu reiveri (publika bija ļoti raiba, no 18-50), lai gluži, kā leģendārajos 90-to gadu pasākumos “celtu kolektīvās prakses kopdarba efektivitāti”. Kultūras pils sienās bija ne vien vērojams šis deviņdesmito subkultūrai raksturīgais – domubiedru spēks, sestdienas naktī tas bija sajūtams un pat sataustāms.

Uz vienu nakti cilvēki ļāvās būt paši. Bijušie gangsteri dejoja līdzās studentiem, mākslinieki ar modelēm un uzņēmēji ar skolotājām. Viss labākajās reivu tradīcijās

Pasākuma organizatori acīmredzot tik lielu apmeklētību nebija plānojuši. Tādas detaļas, kā chill-out trūkums, simts metrus garā rinda pie ieejas un cīņa par iekļūšanu pils telpās (šoreiz iztika bez durvju gāzšanas, pretstatā 1996. gadam) nevienu īsti nesatrauca. Atbilstoši šodienas izklaides pasākumu izpratnes stereotipiem, “VEF is Rave” bija kā atgriešanās 90-to gadu telpā, kurā bija izjūtams gan patīkamais notikuma haoss, kurš virmoja gaisā, gan bāru nepietiekamība un pilnās garderobes, taču šīs nianses kopējo iespaidu par pasākumu neizbojāja. Drīzāk izdaiļoja. Publika zināja uz ko tā nāca. Primārā šeit bija pasākuma ideja un notikumu atmosfēra – momenta neatkārtojamība, kas gluži kā pirms 20. gadiem arī piesaistīja lielās cilvēku masas.

vef4

Notikuma apmeklētības fenomenu var izskaidrot ar laiku, vietu un apstākļiem. Cilvēkos spēks rodas kā reakcija uz kaut ko. Uz pretspēku. Uz šādu Notikumu trūkumu Rīgas kultūras dzīvē. Nenoliedzami nostalģija. Pārsteiguma moments, kurā uz kopīgu notikumu tikās dažāda kalibra ļaudis. Nevienam šeit neinteresēja tavs sociālais status. Uz vienu nakti cilvēki ļāvās būt paši. Bijušie gangsteri dejoja līdzās studentiem, mākslinieki ar modelēm un uzņēmēji ar skolotājām. Viss labākajās reivu tradīcijās. Uzvarētaji bija visi kuri piedalījās.

vef1

vef2

vef3

Foto: Uģis Bičkovskis
Teksts: Viktors Buda

———————————————————————————-

Copyright (C) The Room.
Izmantojot un pārpublicējot saita materiālus atsauce uz www.theroom.lv ir obligāta.
2009 – 2016 © /www.theroom.lv/