Pirms intervijas sākuma būtu jāraksta ievadvārdi, taču ko lai vēl uzraksta par cilvēku, kurš tik redzami ietekmējis mūsdienu Lietuvas dīdžejinga kultūras formēšanos. Mindaugelis, kam spēles tehnikas nišā Baltijas platuma grādos neatrast līdzvērtīgu piemēru, ir kļuvis par dīdžejinga koncepcijas paraugu tiem, kuri alkst kaut kā oriģināla, atšķirīga un maģiska.
Viņa harizma, kura ar gadiem kļūst arvien lielāka, savulaik ieguva nepārprotamu nozīmi klubu skatuves sociālajā terminoloģijā. Piedevām tam, viņš vienmēr ir bijis tautas dīdžejs, kurš uzaudzis uz skatuves un muzikāli izaudzinājis vairākas paaudzes, ko turpina darīt joprojām. Theroom tikās ar Mindaugeli viņa dzimtajā Klaipēdā. DJ MINDAUGĖLIS (Mindaugas Bačiliūnas) intervijā Theroom – Up Close & Personal.
Veicot Theroom aptauju par aizvadītās desmitgades nozīmīgākajiem cilvēkiem Latvijas klubu dzīvē (1) – jūs ar Mariusu ( Marius Ivanoff – theroom piez.) stabili ierindojāties starp desmit atslēgas vārdiem, bez kuriem pēdējā desmitgade Latvijas klubu nozarē nebūtu iedomājama. Par jums balsis atdeva 32 % no aptuveni 5000 respondentiem – klubu apmeklētajiem, turklāt jūs bijāt vienīgie ne-latvieši, kuri iekļuva šajā balsojumā. Kādēļ tavuprāt mūsu publika jums piešķīra ”savējo” statusu?
Izklausās nekaunīgi no mūsu puses. Domāju, kas tas vispirms ir jāpajautā viņiem, kādēļ… (gara pauze). Atceros, ļoti sen, pirms gadiem četrpadsmit vai piecpadsmit pie jums notika reivi, ar Jāņa Kraukļa dalību. Toreiz biju tur un man tā patika tas ko redzēju, ka toreiz es nodomāju, ka Latvija ir tik ļoti augstu muzikālajā gaumē un tik tālu visā pārējā. Biju ļoti iedvesmots. Negribu teikt, ka Lietuva toreiz bija kaut kādā otrajā pusē, bet jau vēlāk, kad vienā no pirmajām reizēm devāmies uzstāties uz Rīgu, zināju, ka priekš Latvijas ir ļoti jāsagatavojas.
No tā momenta, kad biju vēl mazs reivers līdz brīdim, kad atbraucu jau kā dīdžejs, redzēju, ka varbūt ne visi cilvēki izprata tā momenta būtību, bet kā mēs redzējām ar Mariusu, cilvēki bija pilni uzmanības, viņi ļoti labi uzķēra mūziku, gaidīja lielus trekus, viņi palika deju zālē līdz pat beigām. Tas nebija tā, kā notiek šobrīd vairums gadījumos no komerciālās puses, kad ir ļoti daudz reklāmas un cilvēki atnāk uz pasākumu paši īsti nesaprotot, kādēļ atnākuši. Mums tas bija no sirds, mēs cēlāmies un spēlējām un cilvēki pret mums izjuta to pašu. Tas sanāca kā tāds gatavs pīrāgs. Domāju, ka tā bija tā atslēga jo mēs visi to darījām no sirds, jeb kā saka ”От души”.
Lietuvā jūs bijāt savā ziņā revolucionāri jo 2000.gadu sākumā piešķīrāt klubu kustībai jaunu virzienu. No nelegālajiem underground pasākumiem pārís gadu laikā izveidojāt masu Nokia Plugin & sākumu festivālam Pure Future, atvērot jaunu tirgu pasaules A-klases dj zvaigznēm. Vai tas, ka neko tamlīdzīgos mērogos neviens nav atkārtojis Lietuvā nozīmē, ka jums bija lemts vienkārši kļūt pirmajiem īstajā laikā?
Esmu daudz domājis par to. Kas tas bija? Vai tas notika tādēļ, ka mums bija lieli sponsori vai tādēļ, ka tas viss toreiz bija kaut kas jauns, bet reāli domāju tas notika tādēļ, ka mums bija vīzija. Es nedomāju, ka mēs šo vīziju arī pabeidzām kas ir ļoti labi jo vēljoprojām paliek vieta potenciālam. Mēs nebijām pirmie. Tādu, kuri mēģināja to paveikt bija gan pirms mums 90-to gadu beigās, gan pēc mums, bet viss izvērtās tā, ka dažs no mūsu komandas vairāk domāja par naudu, dažs domāja par slavu, vēl kāds domāja par to, kā iedot cilvēkiem pagaršot pasaules līmeņa māksliniekus. Katram no mums bija nedaudz savas intereses, taču mums visiem bija šī viena kopīgā vīzija. Šis kokteilis, kurš tika radīts arī nostrādāja.
Kas tavuprāt ir skaistākais dīdžeja profesijā?
Ah, šī ir plaša tēma, par kuru varētu diskutēt stundām. Man kā dīdžejam šeit ir vairāki komponenti. Skaisti mirkļi ir tad, ka deju zālē, vienalga cik liela vai maza tā būtu, pilna ar cilvēkiem vai tikai pa pusei pilna, cilvēki atrodas muzikālā eiforijā, kustās no šī muzikālā grūva, kurš rodas deju zālē. Man skaista šķiet šī atmosfērika, kura rodas uz deju grīdas. Es nezinu, kā ir citiem dīdžejiem, esmu dzirdējis daudzus sakām, ka meitenes deju zālē esot visskaistākais, kas man pašam šķiet ļoti liekulīgs viedoklis. Protams sieviešu dzimums ir skaists, bet šeit ir daudz sastāvdaļas, kuras padara visu deju zāles kopumu skaistu. Es negribu teikt, ka skaistākais ir mācīt vai pasniegt jaunu mūziku, bet lūk, šī iespēja instalēt cilvēku apziņā jaunu muzikālo izpratni, dot viņiem izjust, ka pastāv arī atšķirības.
Tavas vadīšanas laikā “Global” klubs iekļuva DJMAG balsojumā starp 100 pasaules atzītākajiem klubiem. Piekrīti, tas ir vēsturē ierakstāms notikums jo pirmo reizi kāds no Baltijas klubiem iekļuva starp 100 populārākajiem pasaules klubiem dīdžeju vērtējumā. Vai uzskati to par Global lielāko sasniegumu savas darbības laikā vai Tev pašam tomēr ir savs redzējums ko tas deva Lietuvai un pašai Klaipēdas pilsētai kopumā?
Nedomāju, ka tas bija priekš Klaipēdas vispirms. Protams Klaipēdas klubu publika to uzņēma ļoti skaisti un visā jutās liels pozitīvisms. Bet ja runājam par pašu pilsētu, tāpat kā visā Baltijā runājot par klubiem, vai valstij kopumā, mēs esam viņiem vajadzīgi tikai lai maksātu nodokļus. Ja sacīt, kā jūs minējāt – es vadīju, tad es klubu nevadīju. Varbūt es arī figurēju uz papīriem, kā galva visam, bet tas bija visu cilvēku nopelns, visu, kuri toreiz strādāja ar klubu, dīdžeju, bārmeņu, dizaineru, apsardzes, tikai pateicoties visai komandai, kura strādāja toreiz, tas kļuva iespējams.
Protams bija grūti, daudzi teiktu tagad, ka toreiz bija viegli strādāt jo bija taču labi laiki. Ticiet man, nebija viegli, nekad nav viegli jo vienmēr strādā un centies. Par sasniegumu runājot, mēs centāmies, lai pie mums būtu tikai viss labākais, gan muzikālajā ziņā, gan visā pārējā. Lai klubs būtu kā viens veselīgs organisms, un mēs centāmies lai tā arī viss strādātu. Un kad esi izvēlēts kā viens no pašiem atzītākajiem pasaules klubiem dīdžeju vērtējumā, kaut vai tikai Top 100, sajūtas bija kā pēc pavadītas garas nakts, kad Tev pienāk klāt un saka lielu paldies par labi padarītu darbu. Tas visai komandai kļuva par lielāko pateicību starptautiskā mērogā un šo atzinību paveica publika. Šie klaberi, kuri pulcējās klubā arī izdarīja lielāko darbu. Nenotika tā, ka atbrauca šie dīdžeji un nolēma, ka lūk, mēs zinām Mindaugeli un tagad palīdzēsim viņam pacelt šo klubu līdz zināmiem augstumiem. Šie klaberi visu paveica. Viņi vienmēr iebrauca mūzikā, vienmēr aplaudēja, jautāja pēc autogrāfiem un uzņēma katru dīdžeju, nevis kā kārtējo spēlētāju, bet gan uzņēma ar izsauksmi, tā teikt, parādi, ko tu mums atvedi un ko proti. Paši dīdžeji varēja veidot klubā lielas un interesantas lietas. Tas man pašam bija pateikts liels paldies par to, ko esam paveikuši, taču tas nebija mans nopelns un nebija mans sasniegums, bet gan visa kluba un komandas.
Šobrīd Tev ar Mariusu, drošvien ir vissilgākās radošās attiecības uz klubu skatuves starp visiem mūsu reģiona dīdžejiem, līdzās Igaunijas duetam Rullers of the Deep, kuri uz skatuves atrodami kā otri ilgdzīvotāji. Vai 2009. gada notikusī tūre “10 years anniversary back to back” jums bija jauns atskaites punkts?
Pašlaik esam paņēmuši pārtraukumu, ja tā var sacīt, bet taisnību sakot nedomāju, ka mēs esam visilgākais duets uz skatuves. Rullers’i (Rullers of the Deep – theroom. piez) man šķiet atrodas vissilgāk uz klubu skatuves, bet puišiem arī bija kādu laiku radošais pārtraukums. Es domāju, ka tik un tā tūre bija jauns atskaites punkts. Kopā pavadījām 10 gadus un kā mēdz teikt ģimenēs, vai nu jāprecas, vai jāšķiras. Nedomāju, ka mēs esam izšķīrušies, bet aprecēties neaprecējāmies. Man pat grūti kaut ko izcelt, bet tas bija ļoti labs laiks, tas bija fantastisks laiks. Šo periodu es nekad neaizmirsīšu. Šobrīd negribu pārāk izteikties par rītdienu, laiks rādīs, bet par to, ko paveicām… tas bija iespējams tikai mums kopā esot. Man ļoti nepatīk to teikt, bet cilvēkiem apkārt ļoti skauda. Un kā tuvi stāvoši cilvēki mums sacīja, ar Mariusa gudro galvu un manu lielo dvēseli, vismaz tā cilvēki mūs raksturoja, tas viss kļuva iespējams.
Kādā posmā tavuprāt šobrīd atrodas dīdžejinga kultūra lietuvā?
Ja runājam par Lietuvu, mums drošvien ir tāpat kā visā pasaulē. Ir klauni, ir cilvēki, kuri dzīvo ne-savā tēlā un ir cilvēki, kuri dara labus un pareizus darbus. Kuri pieslēdz medijus, lai tie zinātu par mūziku, iesaista jaunus cilvēkus. Nevaru teikt, ka viņu ir simtiem, bet ir vairāki cilvēki, kuri dara lietas skaisti, kaut vai Kastis Torrau, Andrius Alien, Ignas, arī Manfredas un Jovanni lietas dara pareizi. Šie ir lielākie cilvēki pašlaik uz klubu skatuves. Visi šie cilvēki, gan paši veido mūziku, gan pareizi organizē pasākumus. Lūk Donatello piemēram šobrīd dara lielu un pareizu darbu, viņš ir devies uz Lietuvas lauku mazpilsētām un ieved tajās klubu dzīvi, kurās līdz šim tā nav pastāvējusi. Viņš aicina cilvēkus mosties un rāda, ka dzīvē ir arī citas lietas, nekā tikai tās, par kurām tie zina. Krīze Lietuvā padarījusi arī dīdžejus spēcīgākus un gudrākus.
Tevi nemulsina tas, ka cilvēki kaut kā pārlieku familiāri tevi uztver kā savējo, «svojaku», ātri vien sauc vārdā par Mindu, Mindaugeli un droši vien domā, ka tevi pazīst?
Es neesmu no lielpilsētas, nāku no mazas pilsētas, kura saucas Klaipēda. Un šeit visi vairāk vai mazāk viens otru pazīst. Ja tas mani mulsinātu, drošvien arī tad es to neņemtu galvā. Mani tas nemulsina jo šeit pilsētā un Lietuvā ir daudz draugu un arī citur, runājot par lielajām pilsētām, man liekas, tas ir skaisti, ka cilvēki tevi uzrunā draudzīgi. Man ir viena problēma, ka neatceros cilvēku vārdus, taču labi atceros cilvēku sejas, pat ja kāds ir dejojis man pretim pirms daudziem gadiem. Es vienmēr viņam pateikšu – Čau! Esmu vienmēr sev sacījis, ka augstu paceļot degunu, vēlāk var nākties ļoti zemu un sāpīgi krist. Pēc šādas filozofijas cenšos dzīvot.
Cik gadus Tu jau spēlē?
Ja skatāmies vispār no skolas, tad sešpadsmit, taču ja skatamies no brīža, kad sāku spēlēt underground vidē, ko vajadzētu arī ņemt par atskaites punktu, tad šogad paliek piecpadsmit gadu. Var taisīt pasākumu (smejas).
Kādu izmaiņas Tu redzi uz klubu skatuves šajā regionā?
Es nezinu kāds šis progress ir Latvijā, bet runājot par Lietuvu, es nevaru teikt, ka šobrīd pie mums brauc uzstāties daudz zvaigžņu, bet mēs paši Lietuvā esam kļuvuši labi. Esam kļuvuši par diezgan lieliem cilvēkiem uz skatuves. Domāju, ka šie cilvēki, kurus es pieminēju ir palikuši par labiem profesionāļiem. Tagad pārsteigt tikai ar labu mūziku, kuru spēlē ir kļuvis ļoti grūti. Tagad ir nepieciešama arī laba tehnika, plašs kontakts ar tautu… Pateicoties šim progresam, kurš norisinās šodien, jaunajai paaudzei jeb tīneidžeriem, kā es viņus saucu, turpmāk būs ļoti grūti sasniegt to līmeni, kādu mēs sasniedzām. Kad šodien skatos uz jaunajiem dīdžejiem, man rodas iespaids, ka viņi peld kaut kur. Es gan domāju, ka iespējams mēs arī kaut kur peldējām (… smaida).
Pirms dažiem gadiem tika plānots izdots tavējos un arī jūsu kopējos ar Mariusu skaņdarbus, kuri vēljoprojām nav izdoti. Piemēram jūsu singls ”Saule”, kurš kļuva par lielu deju grīdu hitu, ne tikai Lietuvā, vēljoprojām nav izdots. Kādēļ tā notika un kad var gaidīt pārējos jūsu skaņdarbus iznākam?
Ziniet, es domāju, ka ar mūziku ir kā ar labu konjaku. To vajag noturēt, lai pats saprastu, ko tu dari. Jā, es piekrītu, ka ”Saule” un arī citi treki, kurus izveidojām kļuva par deju zāļu hītiem, un mēs tos varējām izdot, bet man pašam bija svarīgi sajust, pēc kāda laika, ko es daru un kādus skaņdarbus es veidoju. Man nebija vēlēšanās vienkārši taisīt trekus un izdot. Tagad jūtamies jau nobrieduši tam, lai izdotu pirmās relīzes, ziemā ir jāparādās gan ”Saules” jaunajai versijai, gan arī dažiem citiem labiem skaņdarbiem. Tagad mēs strādājam daudz aktīvāk, kā agrāk un lai arī es nedaudz baidos vēl teikt, ka šie skandarbi noteikti būs veiksmīgi, mēs cilvēkiem atdosim ļoti skaistas jaunās relīzes un arī vecās, taču pārveidotas atbilstoši šodienai, kā nākas.
Tu esi viens no nedaudzajiem Baltijas didžejiem, kurš uzstājies daudzās prestižās vietās uz starptautiskās klubu skatuves, tostarp Ibizā (Amnesia), Londonā, Amsterdamas premjerklubos, Tokijā… Kura vieta Tev pašam ir un paliek kā īpaša?
Es atbildēšu banāli. Es mīlu un ļoti ceru, ka mīlēšu to, kas man apkārt. Klaipēdu. Es pat negribu domāt par to, ka man nāktos aizbraukt no šīs vietas. Pati īpašākā vieta man ir protams mājas. Kad ierodos spēlēt klubā, kurā es strādāju jau divpadsmit vai trīspadsmit gadus, man ir šī sajūta, ka zinu jau pašu vietu, šeit bija Nova club, tad Indigo, pēc tam Dada, vēlāk Global, tagad saucas Kiwi club. Nav starpības, kā sauc šo vietu. Tās ir mājas.
Kuri no cilvēkiem uz klubu skatuves uz Tevi ir atstājuši lielāko iespaidu?
Viņu ir divi. Divi paši siltākie cilvēki, kurus esmu saticis dzīvē kā dīdžejus un kuri mani iespaidoja tik ļoti, ka baidos teikt šo vārdu, bet vienkārši nocēla man jumtu. Džeims, (Džeims Zabiela – theroom piez.) kad viņš ieradās pirmo reizi. Tas, cik ļoti viņš parādīja tehniku un to, ko var iesākt ar jebkura veida mūziku, tehno, electro, vai house, bez starpības. Cik ļoti labu kokteili var izveidot no visdažādākās mūzikas. Un otrs cilvēks bija Sasha, kurš parādīja, kā no pašas mūzikas, jeb skaņām var izveidot vienu ļoti garu un skaistu skaņdarbu. Domāju Lietuvā lielāko iespaidu atstāja Džeims. Pagājuši jau ir septiņi gadi, kopš viņa pirmās ierašanās un tik un tā viņš pulcē pilnus klubus un deju zāles. Vienmēr ar skaistu skatienu pēc spēles viņš saka paldies un dodas uz viesnīcu. Nevis kā ”rokeri”, kuri pie pults piedzerās un izpildās nezin kā vēl, bet lūk kas man šķiet visskaistākais, ka cilvēks dara savu darbu, dara to, ko viņš prot vislabāk, un dara to no sirds. Es pats to vēljoprojām mācos.
Tu pats sevī sajūti vairāk talantu uz remiksu veidošanu vai tomēr uz oriģinālajiem skaņdarbiem?
Es nezinu vai es pats sevi vispār jūtu kā talantu. To var labāk pateikt cilvēki, kuri klausās mani. Oriģinālie skaņdarbi man pašam šķiet padodas labāk par remiksiem. Daudzi jau sacītu, ka remiksēt ir vienkāršāk. Es gan tā nedomāju. Veidot remisku nozīmē saprast, ka jādara ne jau tas kas jau ir paveikts, bet tas, ka jārada viss no jauna. Gan remiksu veidošana, gan oriģinālie skaņdarbi no cilvēka prasa līdzīgu līmeni.
Kādu Tu redzi rītdienu?
Kā man netīk runāt par rītdienu, ziniet kā mēdz notikt… Egoistiski runājot protams gribas lai būtu vairāk deju zāles, lai vairāk cilvēku nāktu uz klubiem. Bet tad kad tev tas viss ir, tu vairs nesaproti cik vēl vairāk tu gribi jo tu neredzi tam beigas. Bet vienkārši runājot vēlos, lai cilvēki nevis vienkārši nāk uz klubiem, tikai tādēļ lai atnāktu, bet lai nākot uz klubu tie zinātu, ka viņi klausīsies jaunu pasaku. Vēlos, lai deju zālē cilvēki arī dzīvotu šādā muzikālā pasakā, nevis kaut kādās ilūzijās, bet muzikāli skaistā pasakā.
MINDAUGĖLIS (Mindaugas Bačiliūnas)
Dzimis 1980. gada. 19. jūlijā Klaipēdā.
Dīdžejot sācis 15. gadu vecumā, underground tehno pasākumos Klaipēdas “geto”.
Kļuvis par Klaipēdas kluba Nova rezidentu 17. gadu vecumā.
Jaunākais Lietuvas profesionālais dīdžejs, saņēmis Bravo balvu, kā labākā remiksa autors 2002. gadā.
Četras reizes uzvarējis Best Lithuanian DJ Championship. Vienu reizi kopā ar Marius Ivanoff. (Kopš 2006. gada Lietuvā vairs nenotiek šis Technics organizētais DJ meistarības čempionāts).
Kopā ar Marius Ivanoff no 2003-2005. gadam veidojis Nokia Plug-in DJ Music Show, kas būtībā veica apvērsumu Lietuvas klubu kultūrā.
No 2004-2006. gadam kopā ar Marius Ivanoff bijis slavenā Lielbritānijas leibla Renaissance – world tour iedildošais dīdžejs.
Piedalījies Pure Future festivāla izveidošanā un sākumposmā no 2005-2007. gadam.
Organizējis Lietuvā vairāk kā 100 pasaules A-klases dīdžeju uzstāšanos.
https://www.facebook.com/pages/Dj-Mindaugelis/301109183273?sk=info
(1) E-neta balsošanas aptaujā (2009) par ”Aizvadītās desmitgades nozīmīgākajiem cilvēkiem Latvijas klubu dzīvē” piedalījās aptuveni 5000 respondentu – tikai klubu un deju mūzikas pasākumu apmeklētāji vecumā no 21 – 35 gadiem. Atšķirībā no vairuma tradicionālo reitingu, Theroom aptaujā iekļuva ne tikai personības; dīdžeji, producenti, un promoteri, bet desmit atslēgas vārdu, bez kuriem šī (2000 -2010) desmitgade nebūtu iedomājama.
Raksts atrodams URL: http://www.theroom.lv/2009/11/21-gadsimta-pirmas-desmitgades-nozimigakie-vardi-latvijas-klubu-dzive/
Copyright (C) The Room.
Ads
